FacebookTwitter

Daniēls blogs

Izmaiņas Publiskas personas kapitālsabiedrības valdes iecelšanas kārtībā

Ar 2015.gada 1.janvāri stāsies spēkā Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likums (turpmāk saukts kā PKPL). Ar šī likuma spēkā stāšanos spēku zaudē likums "Par valsts un pašvaldību kapitāla daļām un kapitālsabiedrībām".

Gribu pievērsties tieši likuma 31.pantam, kurš nosaka valdes un padomes locekļu nominēšanas kārtību un tieši panta 4.daļai, kura daļai esošo valdes un padomes locekļu varētu izraisīt mazu pārsteigumu, tā teikt – uz jauno gadu.

Tā lūk, PKPL 31.panta 4.daļā noteikts:

(4) Par valdes vai padomes locekļa kandidātu nedrīkst izvirzīt personu:

1) kurai nav augstākās izglītības;

2) kura ir bijusi sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas;

3) kurai, pamatojoties uz kriminālprocesa ietvaros pieņemtu nolēmumu, ir atņemtas tiesības veikt noteiktu vai visu veidu komercdarbību vai citu profesionālo darbību;

4) kuru tiesa atzinusi par maksātnespējīgu parādnieku.

Minētās normas 4 aizliedzošie pamati ir skaidri un saprotami. Daži no tiem pieņemami. Bet rodas jautājums par 2.punktu tieši samērīguma principa kontekstā.

Cilvēkiem, kas ir apguvuši krimināltiesības, ir saprotams, ka krimināllikumā (KL) ir iekļauti dažādu veidu noziedzīgi nodarījumi, kas KL sevišķajā daļā grupēti pa nodaļām, piemēram – noziegumi pret valsti, noziedzīgi nodarījumi pret dabas vidi, nonāvēšana, noziedzīgi nodarījumi pret personas veselību, noziedzīgi nodarījumi tautsaimniecībā, noziedzīgi nodarījumi pret satiksmes drošību u.c. Kā redzams, tie ir pavisam atšķirīgi.

Uz doto brīdi būs pārsteigti visi padomju un valžu locekļi, kas kādreiz jaunībā, piemēram, ir sodīti par kādām huligāniskām darbībām, vai arī tādi, kas ir krimināltiesiski kaut kā pamanījušies pārkāpt ceļu satiksmes noteikumus, un nav svarīgi, cik sen. Saskaņā ar PKPL 31.panta 4.daļu no 1.janvāra viņus vairs nevarēs ne nominēt, ne iecelt valsts vai pašvaldības kapitālsabiedrību padomēs vai valdēs pat tad, ja pēdējie ir spicākie profesionāļi, bet ar „sliktu” pagātni.

PKPL 31.panta 4.daļas 2.punkts nosaka, ka Par valdes vai padomes locekļa kandidātu nedrīkst izvirzīt personu, kura ir bijusi sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas.

KL 63.pants definē sodāmību, nosakot, ka sodāmība ir noziedzīgu nodarījumu izdarījušas personas notiesāšanas vai soda noteikšanas juridiskās sekas, kas ir spēkā tiesas vai prokurora priekšrakstā par sodu noteiktajā soda izciešanas laikā, kā arī pēc tam līdz sodāmības dzēšanai vai noņemšanai likumā noteiktajā kārtībā.

Tātad KL, kas ir pamats personas sodīšanai, nosaka, ka sodāmība kā statuss ir spēkā līdz tās dzēšanai vai noņemšanai likumā noteiktajā kārtībā.

KL 63.pants nosaka:

(3) Par nesodītām atzīstamas:

1) personas, kas atbrīvotas no soda ar tiesas spriedumu vai attaisnotas;

2) personas, kurām iestājies likumā paredzētais notiesājoša sprieduma izpildīšanas noilgums;

3) nosacīti notiesātas personas — gadu pēc pārbaudes laika beigām, bet papildsoda piemērošanas gadījumā — gadu pēc papildsoda izciešanas laika beigām, ja pārbaudes laikā vai papildsoda izciešanas laikā iestādes, kuras izpilda nolēmumu, nav konstatējušas pārkāpumu;

4) pēc viena gada — personas, kas izcietušas īslaicīgu brīvības atņemšanu, piespiedu darbu vai naudas sodu;

5) pēc diviem gadiem — personas, kas izcietušas brīvības atņemšanas sodu, ne ilgāku par trim gadiem;

6) pēc pieciem gadiem — personas, kas izcietušas brīvības atņemšanas sodu, ilgāku par trim gadiem, bet ne ilgāku par pieciem gadiem;

7) pēc astoņiem gadiem — personas, kas izcietušas brīvības atņemšanas sodu, ilgāku par pieciem gadiem, bet ne ilgāku par desmit gadiem;

8) pēc desmit gadiem — personas, kas izcietušas brīvības atņemšanas sodu, ilgāku par desmit gadiem.

(8) Sodāmību var noņemt apžēlošanas vai amnestijas kārtībā.

(9) Sodāmības dzēšana un noņemšana anulē visas izdarītā noziedzīgā nodarījuma krimināltiesiskās sekas.

Tomēr, ka redzam no PKPL 31.panta 4.daļas 2.punkta, tad tas ir pretrunā ar KL 63.panta 9.daļu, kas tieši nosaka, kādas ir vai, pareizāk sakot, kādām būtu jābūt sodāmības dzēšanas tiesiskajām sekām. Ar šo likumdevējs ir izveidojis tiesību normu kolīziju, kurā, saskaņā ar juridisko tehniku, priekšroka pēc 2 kritērijiem būtu dodama gan jaunākajam, gan speciālajam tiesību aktam, kurš attiecas uz valsts kapitālsabiedrību valdes un padomes locekļu iecelšanu, līdz ar ko faktiski sodāmība PKPL izpratnē saglabājas uz visu atlikušo dzīvi, kas, savukārt, izslēdz iespēju, ka persona, kura ir pastrādājusi noziedzīgu nodarījumu ir resocializēta, atbilstoši vienam no soda mērķiem.

Samērīguma principa būtība ir –  sabiedrības ieguvumam no personas tiesību ierobežošanas jābūt lielākam nekā pašas personas tiesību aprobežojumam.

Vai sabiedrība iegūs vairāk, ja persona, kura jau ir tuvu pensijas gadiem, pēdējos 30 gadus nekad nav sodīta pat par ielas šķērsošanu pie sarkanās gaismas, bet kādreiz jaunībā ballē sakāvusies un par to tiesāta, un sodāmība jau sen kā dzēsta, vairs nevarēs strādāt valsts labā valsts vai pašvaldības kapitālsabiedrībā ne par valdes, ne padomes locekli? Baidos, ka atbilde uz šo jautājumu nav viennozīmīga, kas, savukārt, liek domāt, ka arī viennozīmīgi noformulētais likuma pants nav taisnīgs, līdz ar ko demokrātiskā sabiedrībā nav atbalstāms tādā redakcijā, kādā tas šobrīd ir.

Valsts tiesību sistēma kā tiesību kopums veido vienu veselumu, līdz ar to tiesību normām, kas tajā darbojas un regulē tiesisko kārtību, jābūt papildinošām un sistēmiskām. Šobrīd minētā PKPL norma grauj krimināltiesību apakšsistēmu, veidojot nesistēmiskus izņēmumus no esošās kārtības, tāpēc jaunās Saeimas deputātiem būtu pienākums šo normu pārskatīt, vērtējot tieši caur samērīguma prizmu un meklējot citus alternatīvus, tiesiskus risinājumus.

Lai pievienotu komentāru, vispirms ir jāielogojas portālā
Ieiet | Reģistrēties